Latvijas Slidošanas asociācija, kas pārmantojusi Latvijas Ziemas sporta savienības tradīcijas, 2022. gada sezonā atzīmēja savas organizācijas 96 gadu jubileju.

LATVIJAS ZIEMAS SPORTA SAVIENĪBA
Uzsāka darbību 1922.gadā. Reģistrēta 13.01.1926.
Uzņemta Starptautiskajā slidskriešanas savienībā (ISU) 15.02.1926. (pēc laikraksta „Latvis”). Slēgta 06.11.1940.

Kāds bija sākums?
Latvijas Ziemas sporta savienība (LZSS) darbību uzsāka 1922. gadā, bet noslēdza 1940. gadā.
Drīz pēc jaunās Latvijas Republikas dibināšanas (1918. gadā) latviešiem bija jāveido sporta dzīve no jauna. Ne cariskās Krievijas ierēdniecība, ne vācu pilsoniskā sabiedrība vairs nenoteica Latvijas sporta dzīves attīstību, kaut arī divdesmito gadu sākumā daudzas vācu sporta biedrības atjaunoja savu darbību. Atbildība gūlās uz pašu latviešu pleciem. Tika domāts par jaunās valsts sporta „centra” jeb virsbūves radīšanu. Starptautiskā organizācija YMCA ( )izrādīja lielu ieinteresētību un sniedza palīdzību uzbūvēt sporta dzīves pārvaldes sistēmu, apvienojot sporta organizācijas vienojošā struktūrā – Latvijas Sporta organizāciju apvienībā (LSOA). Vienlaicīgi aizsākās darbs arī dažādu ziemas sporta veidu sakārtošanā.

Pirmais iniciatīvu uzņēmās lielisku Rietumeiropas sporta izglītību guvušais, sabiedrībā populārais speciālists un pedagogs (sporta skolotājs V.Olava komercskolā, 1912. gada Stokholmas olimpisko spēļu dalībnieks) Herberts Baumanis. Kā YMCA pārstāvis viņš ziemas sporta savienības dibināšanas nolūkā 1922. gada 7.janvāra vakarā aicināja pulcēties dažādu sporta biedrību pārstāvjus ar biedrību mandātiem kabatā YMCA mītnē Tērbatas ielā 4, lai izvēlētu valdi un sāktu darbu pie statūtu izstrādāšanas.
Stafeti pārņēma “Latvijas Sporta biedrība” (dib. 1891. gadā), kas tā paša gada 15. septembrī Rīgā, Nikolaja ielā 65/67 atkal sasauca kopā ziemas sporta pārstāvjus, lai nu jau pabeigtu iesākto dibināšanas darbu.
Biedrības „Ziemas sporta savienība” dibinātājas bija Latvijas Sporta biedrība un Rīgas Airētāju klubs.

Kaut arī jaunā savienība darbojās, taču īsti oficiālu apliecinājumu neguva. Novembrī izstrādāja slēpju, slidskriešanas un bendija (presē bendiju līdz pat 20./30. gadu mijai apzīmēja ar vārdu „hokejs”) spēles noteikumus. Vēl nebija skaidrības: kādus ziemas sporta veidus iekļaut. Tāpēc projektā līdzās bendijam, slēpošanai un slidskriešanai iecerēja iekļaut arī bobsleju, kas līdz Pirmajam pasaules karam bija populārs ziemas sporta veids vācu sabiedrībā.
Palīdzību nolēma sniegt Latvijas Sporta organizāciju apvienība, uzņemoties vidutāja lomu starp jauno savienību un starptautisko slidskriešanas savienību: nolemjot, „ja tas būtu vajadzīgs, Ziemas Sporta Savienību reģistrēt tieši no L.S.O.A. valdes Vispasaules Savienībā.” (ProtokolsNr. 20, 1922. g. 22. nov. (LVVA, 1799, 2, 475)

Trūka darbinieku un trūka līdzekļu. Arī laika nebija daudz, jo pie durvīm klauvēja 1924. gads ar pirmajām ziemas spēlēm Šamonī, kas gadiem ejot izauga līdz grandiozām Ziemas olimpiādēm.
1923. gada 8. janvārī tika „nosūtīts lūgumsVispasaules Ziemas Sporta Savienībai (Stokholmā) uzņemt Latviju, L.S.O.Apvienības personā, kā biedri Savienībā”, atzīmēt, ka izsūtīti 100 rbļ. un statūtilatviešu un angļu valodā, samaksājot arī 140 rbļ. par kopējiem izdevumiem. (LVVA, 1799, 2, 475)
Laikā, kad Latvija 1923. gadā centās iestāties Starptautiskajā slidskriešanas savienībā (International Skating Union – ISU), šo Vispasaules ziemas organizāciju (mūsu presē biežāk sastopamais apzīmējums) no 1895. gada līdz 1925. gadam vadīja zviedrs Viktors Balks. Iespējams, ka tieši šī apstākļa dēļ, dokumenti no Rīgas ceļoja uz Stokholmu.

1923. gada janvāra sākumā Ziemas sporta savienības pagaidu valdē ievēlēja: K. Brikmani (Latvijas Sporta biedrība), V. Strik-Strikfeldu (Rīgas Airēšanas klubs), F. Ķergalvi (Amatiers), leitnantu A.Lukstiņu (Armijas sporta klubs), M Zakoviču (Strādnieku sporta savienība); kandidātus: Lasmani (Union), Meinhardu (Latvijas Sporta. biedrība), V.Ozolu (Strādnieku sporta savienība); revīzijas komisijā: J.Druģi (Marss), Filipsonu (Latvijas Sporta biedrība), virsleitnantu Panteļejevu (Armijas sporta klubs); kandidātus: leitn. Karlsonu (Rīgas Airētāju klubs) un R.Viduci (Union). (Latvijas Vēstnesis, Nr. 5 (08.01.1923., 3. lpp.).
No pagaidu valdes sastāva izkristalizējās: priekšnieks K. Brikmanis, priekšsēdētāja vietn. A. Lukstiņš, kasieris V. Strik-Strikfelds, sekr. F. Ķergalvis, 2. sekr. un mantzinis M. Zakovičs (Strādnieku sporta savienība).

(„Latvijas Vēstnesis”, Nr.8 (11.01.1923.)
Savienība noteica biedru naudu –2 lati, bet iestāšanās maksa –4 lati. („Latvijas Vēstnesis”, Nr. 5 (08.01.1923.)
Iestāšanās rūpes un daudzās formalitātes gandrīz paralizēja ziemas sacīkšu rīkošanu. Starptautiskās sacīkstes slidskriešanā, kas bija paredzētas Rīgā, 1923. gada 27. un 28. janvārī, tika pārceltas uz 24. un 25. februāri.
1923. gada LSOA darbības pārskatā tiek apliecināts, ka “ir nodibinātas vieglatlētikas, smagatlētikas, futbola, ziemas sporta, riteņbraucēju un motociklistu savienības, Latvijas sporta organizāciju apvienība un Latvijas olimpiskā komiteja.” (LVVA, F. nr. 1799, Apr. nr. 2, L. nr. 333)
Sporta biedrības rakstīja iestāšanās lūgumus, pievienoja savu biedrību statūtus, iestāšanās un biedru naudu (6 Ls) un kļuva par LZSS biedriem.

Latvijas skatiens bija vērsts uz 8.vasaras olimpiādi Parīzē. Bet uz ziemas? Tā palika neskaidra. Cerēja sūtīt gan ātrslidotājus un slēpotājus, gan hokeja/bendija komandu… Bet sportistu sūtīšanai uz Francijas kalnu kūrortu Šamoni Latvijas Olimpiskajai komitejai nebija līdzekļu.
1923. gada vasara un ziema pagāja mokošās pārdomās, vai vispār Latvijas valsts karogu redzēs pārējā Eiropa. Savienība rīkoja kursus un lekcijas, organizēja sacīkstes, izglītoja tiesnešus par spēlētāju pienākumiem un tiesībām un izplatīja hokeja spēles noteikumus. Zēni Esplanādes laukumā un uz pilsētas kanāla ledus varēja dzenāt bendija bumbiņu uz nebēdu, jo noteikumi bija tepat kabatā un spēlēt, protams, noteikti iemācīsies.

Juridiski LZSS nebija īsti gatava pievienoties starptautiskai slidskriešanas saimei, tomēr Latvijai laipni pavēra durvis uz ziemas olimpiādi. Sak, mēs jūs gaidām!
Ziemas sporta savienība Šamoni spēlēm nozīmēja savus braucējus: slēpotāju Robertu Plūmi (Marss), slidskrējējus – virsleitn. Albertu Rumbu (ASK), Jāni Pētersonu (Marss), Robertu Ībenu (Ventspils „Spars”) un Aleksandru Eberleinu (ASK). Nauda pietika tikai diviem un to pašu nedeva LSOA, bet gan biedrības – ASK un Marss, kas nolēma sūtīt A. Rumbu un R.Plūmi, kuri tikai nesen bija atgriezušies Latvijā no Krievijas.
Tomēr pagaidu iestāšanās Starptautiskajā slidošanas asociācijā ļāva pirmo reizi jaunajai Latvijas Republikai piedalīties pirmajās Ziemas Olimpiskajās spēlēs, kurās valsti pārstāvēja ātrslidotājs Alberts Rumba (1892. – 1962.), daudzcīņā izcīnot 7. vietu, un slēpotājs Roberts Plūme (1897.-1956.).

LZSS valdes sastāvs bieži vien mainījās pat viena gada laikā.
Sporta Žurnāls, Nr.6 (27.02.1925.)
1925. gada valdes sastāvs (J. Kocers, slidskriešanas sekcijas vadītājs; A. Lukstiņš, priekšsēdētāja biedrs; R. Plūme, slēpošanas sekcijas vadītājs; K. Brikmans, priekšsēdētājs; R. Ībens, sekretārs; P. Sokolovs, mantzinis; V. Strik-Strikfelds, kasieris; B. Štrauhs, hokeja sekcijas pārstāvis) liecināja, ka organizācijā darbojās slidskriešanas, slēpošanas un hokeja sekcija.
1926. gads bija pagrieziena punkts ziemas sporta savienības virzībā uz starptautisku atzīšanu. Savienība iesniedza statūtus apstiprināšanai Rīgas apgabaltiesā un tie tika reģistrēti 1926. gada 13. janvārī.
1926. gads ir arī olimpieša, kapt. Alberta Rumbas sasniegumu gads. Pēc spīdošiem panākumiem Eiropas meistarsacīkstēs ātrslidošanā Šamonī, viņš turpināja turneju Davosā (Šveicē). Tikai ar vienu ”bet”. Laikraksts ”Jaunākās Ziņas” pārmeta LZSS, ka tā vēl šim nav kļuvusi par starptautiskās slidskrējēju sabienības biedri, tāpēc Rumbas ”skaistie ieguvumi Davosā netiek godalgoti, jo nācies skriet ārpus konkurences”. (”Jaunākās Ziņas”, Nr. 24 (01.02.1926.)

1926. gada 15. februārī Berlīnē notika Starptautiskās slidskriešanas savienības rīkota sanāksme. Mūsu savienība, kura apvienoja visus ziemas sporta veidus, statūtus jau bija iesūtījusi, paredzot, ka Latvija tiks uzņemta starptautiskajā savienībā, jo lūgumu par uzņemšanu bija nosūtījusi jau divus gadus atpakaļ. Lūgums uzņemšanai līdz ar statūtiem tika iesniegts arī starptautiskai slēpošanas savienībai, kuras sanāksme, vērtējot to gadu mūsu presi, notika tā paša gada 7., 8. februārī Helsinkos.
(”Latvis”, Nr. 1308 (11.02.1926.) un ”Latvijas Kareivis”, Nr. 28 (05.02.1926.))
1926. gada 21. aprīļa laikraksts ”Latvis” ( Nr. 1362) vēsta, ka Latvija uzņemta Starptautiskajā slidskriešanas savienībā. Tātad tas, šķiet, noticis 15. februārī Berlīnē.. (”Latvis”, Nr. 1362 (21.04.1926.)
Daiļslidošana vēl nebija iekļauta savienības definēto sporta veidu sekciju vidū. Un tomēr… 1926. gada 24. janvārī valstī pirmo reizi Rīgas Airētāju klubs savā ledus laukumā sporta biedrībā ”Union” sarīkoja atklātās sacīkstes daiļslidošanā jeb ”figurālajā slidošanā”. Pirmajās lielākajās sacīkstēs kungu klasē startēja inženieris H. Blaus (1. Rīgas Riteņbraucēju biedrība) un E. Tūbelis (LUASB), bet junioru grupā – H. Volfs un Meijers (abi 1. Rīgas Riteņbraucēju biedrība), Doilerds (Doellerd, Union), Bertolds Buzarovs (Amatiers), Maršics (1.RRB). Dāmu konkurencē startēja tikai viena dalībniece Vilhelmīne Lapčinska (Latvijas Sporta biedrība).

Latviešu un vācu sporta biedrībām, kas atsāka nopietnākus daiļslidošanas treniņus, aktīvi piebiedrojās Latvijas Universitātes Akadēmiskā sporta biedrība (LUASB).
Studentu sacīkstes slidskriešanā un ”figurālajā disciplīnā”, kuras iecerēja rīkot 14. februārī Esplanādas slidotavā, tomēr tika atliktas no reizes reizē līdz beidzot tās apvienoja ar Latvijas meistarsacīkstēm – 28. februārī.
LUASB daiļslidošanā paveica pirmo lielo izrāvienu. Lielu darbu ieguldīja Rīgas vidusskolas virskolotājs Eduards Paegle – akadēmiskās vides sporta dvēsele un biedrības priekšsēdētājs. Viņam izdevās uzaicināt uz Latvijas meistarsacīkstēm izcilāko Čehoslovākijas daiļlidotāju – Antonu Sļivu, kas 1926. gada pasaules meistarsacīkstēs Berlīnē janvāra sākumā bija izcīnījis 5. vietu vīriešu konkurencē. Viņš kopā ar brāli Jozefu pieņēma LUASB ielūgumu apciemot Rīgu un sekot pirmās Latvijas meistarsacīkstes norisei, kā arī demonstrēt studentiem un skolniekiem savu izcilo meistarību. Ar brāļiem Sļivām Rīgā sākās īsta aizraušanās ar daiļslidošanu.

Tā veidojās sadarbība starp Prāgas un Rīgas daiļslidotājiem vairāku gadu garumā, kas palīdzēja attīstīt šo sporta veidu un beigu beigās sevi pieteikt kā patstāvīgu LZSS struktūrvienību līdzās citām sekcijām.
1929. gada 30.janvārī tika reģistrēta jauna biedrība – ”Latvijas Daiļslidotāju klubs”, kuru jau nākošajā mēnesī – februārī ziemas sporta savienība uzņēma organizācijā kā kandidāti. Bet tā paša gada 25. novembrī daiļslidotāju klubu uzņēma par pilntiesīgu biedru LZSS. Vienlaicīgi arī izveidoja daiļslidošanas sekcijas vadību. Par tās vadītāju kļuva jau pieminētais Eduards Paegle.
Minēto faktu apliecina arī 1929./1930.g. sezonas oficiālais pārskats par Latvijas Ziemas sporta savienības darbību, norādot, ka izveidota daiļslidošanas sekcija, par kuras vadītāju ievēlēja Latvijas Daiļslidotāju kluba pārstāvi E.Paegli.
Līdz ar to bija pavērti oficiāli vārti uz LZSS līdzdalību starptautiskajā arēnā, bet pašu mājās līdzās bendijam, vēlākos gados arī hokejam un slēpošanai iespēja attīstīt ātslidošanu un daiļsidošanu.

20. gadsimta divdesmito gadu strukturālie meklējumi ziemas sporta attīstībai Latvijā bija noslēgušies pozitīvi. Un nākošā desmitgade (trīsdesmitie gadi) atnāca ar hokejistu, slēpotāju, kalnu slēpotāju, daiļslidotāju un ātrslidotāju startu IV Ziemas olimpiskajās spēlēs Garmišpartenkirhenē (Vācija) 1936. gadā, kā arī ar Latvijai pirmajām Eiropas meistarsacīkstēm ātrslidošanā 1939. gadā Rīgā, kurās Alfons Bērziņš kļuva par Eiropas meistaru.
Teksta tapšanā izmantoti Latvijas Valsts vēstures arhīva materiāli, Latvijas 20. gadsimta divdesmito gadu preses izdevumi: Ilustrētais žurnāls “Nedēļa”, žurnāls „Latvju Sports”, laikraksti: “Latvijas Vēstnesis”, „Latvis”, „Jaunākās Ziņas” un cita rakstura avoti.

Slidošanas vēsture Latvijā pēc  II Pasaules kara

Pēc II Pasaules kara  Latvijā veidojās PSRS sporta sistēma.  Latvijas PSR tika izveidota Daiļslidošanas federācija un Ātrslidošanas federācija (1961.g.) LPSR Daiļslidošanas federācijas vadītāji: A. Rajevskis (1961 – 1965),  R. Būmane (1967-1974,), J. Brands (1975 – 1984),  T. Sauts (1984-1988), T. Strautmane (1989 – 1991).

 LPSR Ātrslidošanas federācijas vadītāji: H. Grasmanis(1961.-1964), L. Freimanis (1964-1967), G. Egle (1967-1968), A. Ķīse (1969-1988). Ātrslidošānā pēc kara lieli panākumi  bija Lāsmai Avotiņai (Kaunistei ), kura kļuva par pasaules absolūto čempioni 1969.g.un piedalījās X 1968.g. Grenobles OS.

Pēc kara pirmās Latvijas PSR meistarsacīkstes daiļslidošanā notika 1946. gada 9.- 10. februārī. Pēc kara  Rīgas pilsētas Jaunatnes sporta skolā izveidoja daiļslidošanas sekciju, jaunieši varēja trenēties pie treneriem Jāņa Zīverta un Zinaidas Bērziņas. Šeit savu slidošanas prasmi pilnveidoja Ārija Rakstiņa, Irina Medvedeva, Viktorija  Ščerbicka, Silvija Gebele. Otrs centrs bija Rīgas Kultūras un atpūtas parks. Vēlākos gados daiļslidošanu attīstīja sporta biedrība „Daugava”, tur par treneriem strādāja Voldemārs Ozols un no Krievijas atbraukušais Vladimirs Perepeļicins. Labākie šo treneru audzēkņi bija Astrīda Līcīte, Harijs Dehovs,  Lija Jēŗcuma.  Slidošanas iemaņas varēja apgūt arī sporta biedrībās „Dinamo”, „Lokomotīve”, Centrālajā tenisa klubā un VEF sporta klubā, kur strādāja treneri Astrīda Līcīte, Ārija  Križenovska, Leokādija Belkovska, Silvija Gebele. No 1962. gada viņiem pievienojās arī Arkādijs Hitrovs no Krievijas.

Turpmāk, līdz pat neatkarības iegūšanai 1991. gadā, Latvijas sportisti startēja vienotas PSRS sistēmas ietvaros gan republikas un valsts čempionātos. Par populārākajām starptautiskajām daiļslidotāju sacensībām kļuva  “Dzintara slidas” (1962 – 1983) Rīgā, kas notika  “Daugavas” stadiona mākslīgajā slidotavā, vēlāk Rīgas Sporta pilī. Sacensības pulcēja izcilākos sportistus no PSRS, Čehoslovākijas, Polijas, VDR, Somijas, Ungārijas, VFR, Bulgārijas u.c. valstīm. “Dzin­tara slidās” 1975. gadā dejās uz ledus uzvarēja Latvijas pārstāvji Inese Štroma un Roberts Krutkrāmelis.  Ainis Lejiņš ieguva trešo vietu 1980. gadā. 1981. gadā bronzas medaļu ieguva mūsu dejotāji Iveta Ice un Pāvels Berjozovs. Lielu ieguldījumu daiļslidošanas attīstībā veica treneri Aleksandrs Afoņins, Anda Medne, Svetlana Frišenbrūdere, vēlāk arī  dejotāju trenere Inese Štroma, Rima Barsova, kā  arī Marika Lieģe – Nugumanova  un Oļegs Nugumanovs, kurš, sākot ar 1978. gadu, strādāja Latvijā. Lielākos panākumus bija guvusi viņu audzēkne Alma Lepina (Lāce) – divkārtēja PSRS jaunatnes čempione un astoņkārtēja Latvijas čempione, kā arī Andrejs Vlačšenko un citi.

Pēc neatkarības atjaunošanas, 1991. gadā Latvijā tika dibināta Latvijas slidošanas asociācija (LSA), 1991. gada 5. novembrī apvienojoties Latvijas ātrslidošanas (kas praktiski vairs nefunkcionēja, lai gan vēl notika treniņi L. Kaunistes vadībā Daugavas stadiona slidotavā) un daiļslidošanas federācijām.  LSA tika atjaunota Starptautiskajā slidošanas apvienībā International  Skating Union (ISU) kā pagaidu (Provisional Member) biedrs. Tas notika 1991. gada 3. decembrī Davosā (Šveicē).1992. gada 15. maijā mūs akceptēja kā pilnvērtīgu biedru (ISU Communication No.782).

Atjaunotajā Latvijas Republikā pirmais čempionāts daiļslidošanā notika 1992. gada 25. – 26.aprīlī. Ātrslidošanā Latvijas čempionāti netika organizēti, jo nebija dalībnieku, izņemot Ilondu Lūsi, kura trenējās ārzemēs, jo Latvijā nebija lielā ovāla ledus celiņa treniņiem un sacensībām.

Daiļslidotāji  un vienīgā ātrslidotāja Ilonda Lūse (startējusi trīs olimpiskajās spēlēs) jau no 1992. gada izmantoja pirmo iespēju pārstāvēt Latviju Eiropas un pasaules čempionātos, kā arī olimpiskajās spēlēs Albervilā . Visos turpmākajos gados mūsu daiļslidotāji piedalījās pasaules mēroga sacensībās ar mainīgiem panākumiem. Pirmo lielo panākumu guva mūsu daiļslidotājs Konstantīns Kostins 1993. gadā Eiropas  čempionātā  Helsinkos iegūstot 4.vietu. 1994. gadā Andrejs Vlaščenko Eiropas čempionātā ieguva 9.vietu. Sporta pāris Jeļena Berežnaja un Oļegs Šļahovs  1995. gadā izcīnīja 5. vietu Eiropas čempionātā un 7.v ietu pasaulē. 1995. gadā Grand Prix Bordo posmā izcīnīta 1. vieta. 2016. gadā mūsu daiļslidotāja Angelina Kučvaļska ieguva 4. vietu Eiropas čempionātā Bratislavā ( trenere Jekaterina Platonova). 2018. gadā 6. vietu pasaules čempionātā Milānā un 4. vietu Eiropas čempionātā Maskavā iegūst Deniss Vasiļjevs. 2022. gadā Deniss Vasiļjevs izcīna bronzas medaļu Eiropas čempionātā Tallinā (treneris Stefans Lambjēls no Šveices). 1998.g. Latvijā sāk attīstīties šorttreks. 2008. gadā Ventspilī notiek Eiropas  čempionāts  šorttrekā, par uzvarētāju kļūst  mūsu slidotājs Haralds Silovs, pēc gada atkārtoti saņemot Eiropas čempiona titulu. Olimpiskajās spēlēs Vankuverā (Kanāda) 2010. gadā Haralds  Silovs piedalās kā šorttrekā,  tā  arī ātrslidošanas disciplīnās. Olimpiskajās spēlēs piedalījušies vairāki šorttrekisti  – 2006. gadā Turīnā Evita Krievāne,  2014. gadā Sočos  – Roberto Puķītis. Lielus panākumus Pasaules kausos un dažādās starptautiskās  sacensībās, arī olimpiskajās spēlēs 2022. gadā Pekinā guvuši pēdējo gadu labākie šorttrekisti Reinis Bērziņš un Roberts Krūzbergs.

Sākot ar 2009. gadu Latvijā sāk veidoties sinhronās slidošanas komanda Ventspilī, treneres Jeļenas Rižikas vadībā. 2010. gadā arī Rīgā veidojas komanda Marikas Nugumanovas un Almas Lāces vadībā. Apvienojot šo komandu labākās slidotājas, tiek izveidota Latvijas izlases komanda, kura ar nosaukumu “Amber”  sāk piedalīties starptautiskās sacensībās sinhronajā slidošanā.

Lai varētu pilnvērtīgi startēt ISU organizētajos čempionātos, svarīgi , ka Latvijai ir arī starptautiskās kategorijas tiesneši: Ansis Zīverts (no 1984. gada), Natālija Kalniņa (no 1993. gada), Brigita Pecjukeviča (no 1994. gada), Roberts Krutkrāmelis (no 2003. gada), Agita Ābele (no 2003. gada), Irina Komarnicka (no 2016. gada), tehniskie speciālisti Konstatīns Kostins un Andrejs Brovenko.

2024. gadā Latvijas čempionātā pirmo reizi startēja jauns daiļslidošanas veids – individuālā deja.

Pirmā mākslīgā ledus arēna Latvijā (atklātā, vēlāk slēgtā) – bija Rīgā, sporta biedrības „Daugava” stadionā (1960 – 2017.gads),  2021. gadā tur sāk darbu Halle ar diviem  ledus  laukumiem, kā arī Rīgas Sporta pils (no 1970. – 2007. gadam).

Tagad slidotāji trenējas dažādos klubos un  ledus hallēs: gan Rīgā un Rīgas apkaimē (Mārupē, Rumbulā, Piņķos), gan arī  hallēs  Daugavpilī,  Ventspilī, Ozolniekos, Olainē, Jelgavā, Tukumā, Ogrē, Valmierā, Jūrmalā, Jēkabpilī, Rēzeknē.

Latvijas Slidošanas asociācijas prezidenti:

Tatjana Strautmane        1991.05.11. – 1993.12.05.

Brigita Pecjukeviča         1993.12.05. – 1998.30.05.

Roberts Krutkrāmelis     1998.30.05. –  2011.11.07.

Marika Nugumanova      2011.11.07.  –  2024.15.05.

Uldis Šauers                    2024.15.05. – šobrīd

Avoti: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, Latvijas Sporta muzeja krājuma materiāli, interneta vietnes: portāls «Zudusī Latvija» (https://zudusilatvija.lv/) un «Periodika.lv» (http://periodika.lv/)

Materiālu sagatavoja Tatjana Strautmane un Rita Apine